Motodeltaplānu vienādošanās

Visos attīstības posmos motodeltaplāniem bija dažādas shēmas un komponenti. Tos nosacīti var dalīt divās grupās. Pirmajā grupā ietilpst motodeltaplāni, kas startē ar pilota ieskrējienu. Šīs grupas ierīču priekšrocības ir neliels konstrukcijas svars, iespēja uzstādīt uz tiem mazas jaudas dzinējus un iespēja startam izmantot nelīdzenus laukumus. Bet tos nevar izmantot derīgas kravas transportēšanai, jo startā pilotam ir vislielākā slodze. Turklāt samazinās arī lidojumu drošība, jo tādā ierīcē pilots nav nofiksēts atbilstoši konstrukcijai, bet atrodas mīkstā piekaramajā sistēmā, kas pieļauj svārstīgas kustības pret spārnu.
Deltaplānu negadījumu analīze rāda (pirmās grupas motodeltaplānos), ka visvairāk smagu traumu notiek, atsitoties ar galvu vai krūtīm pret zemi. Ja pilots noslīd, kas ir iespējams, lidojot nelielos augstumos un lēnām, motodeltaplāns saskaras ar zemi, kad tas atrodas
ļoti slīpi, pilota ķermenis tad ir sasvēries uz priekšu, kas palielina negatīvu seku iespējamību. Visizplatītākie ir otrās grupas deltaplāni, kam ir šasija, kas daudzējādā ziņā ir līdzīga mazas lidmašīnas fizelāžai un kas iekļauj spēka rāmi, pilotu sēdekļus utt. (sarunvalodā tos sauc par “ratiņiem”). Uz šasijas tiek uzmontēta pamatīga iekārta (dzinējs ar propellerii, degvielas bāka utt.). Motoriskie ratiņi (piekares sistēma) pie spārna tiek nostiprināta ar šarnīru, kam ir divu pakāpju brīvas kustības stūros. Pamatīgā iekārta, pilota krēsls, šasija, aprīkojums un citi elementi ir nostiprināti pie motoriskajiem ratiņiem. Motodeltaplānus ar ratiņiem ir viegli apkopt, tiem nav īpašu konstrukcijas sarežģījumu, tāpēc tos var ātri izjaukt un salikt, kā arī nomainīt spārnu. Tādi motodeltaplāni ir ērtāki, un tos vada tāpat kā sportiskos deltaplānus. Motoriskos ratiņus pielāgo kravas un pasažieru pārvadāšanai. Ar noņemtu spārnu tādu motodeltaplānu var izmantot par virszemes transportlīdzekli.

Atpakaļ